Tātad, iepriekšējā daļa beidzās ar to, ka es iespītējos un taisījos iet savu ceļu. Sākumā grupu vadīju nevis es, bet mūsu draugs, kurš dzīvo Cīrihē. Turklāt pašpārliecināts, atšķirībā no manis. Tāpēc to, ka attālums ir vienāds, neviens nesadzirdēja, bet kas sadzirdēja, tas nenoticēja.
Tomēr viens cilvēks no grupas pateica, ka tas nav smuki. Un ka viņš ies ar mani. Nu ko, es neesmu pret, pat ļoti par. Mēs aizčāpojām mežā, bet pārējie – uz ceļu ar skrējējiem. Pēc kāda laika arī mūsu taka atgriezās atpakaļ turpat. Par laimi, ne uz ilgu laiku. Mūsu mērķis bija Vengenalpas dzelzceļa stacija, no kuras mēs taisījāmies braukt uz ledāju. Ar kājām var aiziet arī nedaudz tālāk, līdz Kleine-Šeidegai, bet laiks spieda.
Beigu beigās stacijā mēs ieradāmies tikai dažas minūtes vēlāk par pārējo grupas daļu, un arī tad tikai tāpēc, ka ne pārāk steidzāmies. Es neesmu tādā formā, lai pa kalniem lēkātu kā kaziņa.
Kad pienāca vilciens, noskaidrojās, ka mūsu tageskartes te nedarbojas, nu pilnīgi nemaz. Vismaz pēc konduktores vārdiem. Bija jāpērk biļetes. Te jau atklājās, ka, lai gan cilvēki Šveicē ir jau nedēļu, praktiski neviens nebija papūlējies uzlikt SBB transporta appku un piesaistīt to maksājumu kartei. Biļešu termināļu stacijā haikeriem nav, vienīgais variks – appka. Bet biļetes jānopērk pirms tu iekāp vilcienā, citādi riskē uzrauties uz sodu. Kaut kā mūsu vietējais biedrs steidzīgi noformēja 5 biļetes, bet es nopirku pats sev. Es vienmēr brīnos, kad apkārt valda pofigisms, jo es, protams, pats arī esmu tāds, bet pārējie cilvēki taču varēja kaut kā sagatavoties? Protams, var uzlikt mīksto, lai nebūtu neirotiķis. Taču retais var atļauties pastāvīgi tērēt piķi neparedzēti. Vai, piemēram, atbraukt uz Šveici, un pēc tam nepaspēt uz ledāju tāpēc, ka nevarēja laicīgi nopirkt biļeti uz vilcienu.
Par laimi, šoreiz izsprukām sveikā. Tikai pēc dažām minūtēm sastāvs ieradās Kleine-Šeidegā, kur jau bija pamatīgi pavēsi. Mēs uzstīvējām mugurā visādas kurtkas un jaciņas, bet vienalga drebējām no aukstuma. Bija pienācis laiks nopirkt biļeti uz pašu spici, Jungfraujohas seglieni 3,5 km augstumā.
Te mūs gaidīja nepatīkams pārsteigums. Izrādījās, ka biļetes uz vilcienu līdz ledājam un atpakaļ maksā 150 frankus no purna! Oi!